iuratus
Latín[editar]
| iurātus | |
| clásico (AFI) | [jʊˈraː.tʊs] |
| rima | i̯u.ra.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | iurātus | iurāta | iurātum | iurātī | iurātae | iurāta |
| Vocativo | iurāte | iurāta | iurātum | iurātī | iurātae | iurāta |
| Acusativo | iurātum | iurātam | iurātum | iurātōs | iurātās | iurāta |
| Genitivo | iurātī | iurātae | iurātī | iurātōrum | iurātārum | iurātōrum |
| Dativo | iurātō | iurātae | iurātō | iurātīs | iurātīs | iurātīs |
| Ablativo | iurātō | iurātā | iurātō | iurātīs | iurātīs | iurātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de iurō.