punitus
Latín[editar]
| pūnītus | |
| clásico (AFI) | [puːˈniː.tʊs] |
| variantes | poenītus |
| rima | u.ni.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | pūnītus | pūnīta | pūnītum | pūnītī | pūnītae | pūnīta |
| Vocativo | pūnīte | pūnīta | pūnītum | pūnītī | pūnītae | pūnīta |
| Acusativo | pūnītum | pūnītam | pūnītum | pūnītōs | pūnītās | pūnīta |
| Genitivo | pūnītī | pūnītae | pūnītī | pūnītōrum | pūnītārum | pūnītōrum |
| Dativo | pūnītō | pūnītae | pūnītō | pūnītīs | pūnītīs | pūnītīs |
| Ablativo | pūnītō | pūnītā | pūnītō | pūnītīs | pūnītīs | pūnītīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de pūniō.
- 2
- Participio perfecto activo de pūnior.