blanditus
Latín[editar]
| blandītus | |
| clásico (AFI) | [blanˈdiː.tʊs] |
| rima | an.di.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | blandītus | blandīta | blandītum | blandītī | blandītae | blandīta |
| Vocativo | blandīte | blandīta | blandītum | blandītī | blandītae | blandīta |
| Acusativo | blandītum | blandītam | blandītum | blandītōs | blandītās | blandīta |
| Genitivo | blandītī | blandītae | blandītī | blandītōrum | blandītārum | blandītōrum |
| Dativo | blandītō | blandītae | blandītō | blandītīs | blandītīs | blandītīs |
| Ablativo | blandītō | blandītā | blandītō | blandītīs | blandītīs | blandītīs |
- 1
- Participio perfecto activo de blandior.1
Referencias y notas[editar]
- ↑ Glare, P. G. W. (editor, 1983) Oxford Latin Dictionary. Oxford: Oxford University Press