deleo

Latín

dēleō
clásico (AFI)	[ˈdeː.lɛ.oː]

Etimología

Del protoitálico *ol-eje/o-, y este del protoindoeuropeo *h₃elh₁-eie/o- ('destruir'). Compárese el hitita hallana/i- ("aplastar", "aplanar") y el griego antiguo ὄλλυμι (óllymi) "destruir").
→ aboleō, linō, ulcīscor

Verbo transitivo

1

Borrar, tachar, destruir, aniquilar.

Conjugación

Conjugación de dēleō, dēlēre, dēlēvī, dēlētum  (segunda conjugación, regular) [▲▼]

Formas no personales (verboides)
Infinitivo activo	dēlēre, dēlēvisse
Infinitivo pasivo	dēlērī
Participio activo	dēlēns, dēlētūrus
Participio pasivo	dēlendus, dēlētus
Gerundio	dēlendī, dēlendō, dēlendum
Supino	dēlētum, dēlētū
Formas personales
Modo indicativo
	ego	tū	is, ea, id	nōs	vōs	eī, eae, ea
Presente	ego dēleō	tū dēlēs	is, ea, id dēlet	nōs dēlēmus	vōs dēlētis	eī, eae, ea dēlent
Pretérito imperfecto	ego dēlēbam	tū dēlēbās	is, ea, id dēlēbat	nōs dēlēbāmus	vōs dēlēbātis	eī, eae, ea dēlēbant
Futuro	ego dēlēbō	tū dēlēbis	is, ea, id dēlēbit	nōs dēlēbimus	vōs dēlēbitis	eī, eae, ea dēlēbunt
Pretérito perfecto	ego dēlēvī	tū dēlēvistī	is, ea, id dēlēvit	nōs dēlēvimus	vōs dēlēvistis	eī, eae, ea dēlēvērunt, dēlēvēre
Pretérito pluscuamperfecto	ego dēlēveram	tū dēlēverās	is, ea, id dēlēverat	nōs dēlēverāmus	vōs dēlēverātis	eī, eae, ea dēlēverant
Futuro perfecto	ego dēlēverō	tū dēlēveris	is, ea, id dēlēverit	nōs dēlēverimus	vōs dēlēveritis	eī, eae, ea dēlēverint
Presente pasivo	ego dēleor	tū dēlēris, dēlēre	is, ea, id dēlētur	nōs dēlēmur	vōs dēlēminī	eī, eae, ea dēlentur
Pretérito imperfecto pasivo	ego dēlēbar	tū dēlēbāris, dēlēbāre	is, ea, id dēlēbātur	nōs dēlēbāmur	vōs dēlēbāminī	eī, eae, ea dēlēbantur
Futuro pasivo	ego dēlēbor	tū dēlēberis, dēlēbere	is, ea, id dēlēbitur	nōs dēlēbimur	vōs dēlēbiminī	eī, eae, ea dēlēbuntur
Modo subjuntivo
	ut ego	ut tū	ut is, ut ea, ut id	ut nōs	ut vōs	ut eī, ut eae, ut ea
Presente	ut ego dēleam	ut tū dēleās	ut is, ut ea, ut id dēleat	ut nōs dēleāmus	ut vōs dēleātis	ut eī, ut eae, ut ea dēleant
Pretérito imperfecto	ut ego dēlērem	ut tū dēlērēs	ut is, ut ea, ut id dēlēret	ut nōs dēlērēmus	ut vōs dēlērētis	ut eī, ut eae, ut ea dēlērent
Pretérito perfecto	ut ego dēlēverim	ut tū dēlēverīs	ut is, ut ea, ut id dēlēverit	ut nōs dēlēverīmus	ut vōs dēlēverītis	ut eī, ut eae, ut ea dēlēverint
Pretérito pluscuamperfecto	ut ego dēlēvissem	ut tū dēlēvissēs	ut is, ut ea, ut id dēlēvisset	ut nōs dēlēvissēmus	ut vōs dēlēvissētis	ut eī, ut eae, ut ea dēlēvissent
Presente pasivo	ut ego dēlear	ut tū dēleāris, dēleāre	ut is, ut ea, ut id dēleātur	ut nōs dēleāmur	ut vōs dēleāminī	ut eī, ut eae, ut ea dēleantur
Pretérito imperfecto pasivo	ut ego dēlērer	ut tū dēlērēris, dēlērēre	ut is, ut ea, ut id dēlērētur	ut nōs dēlērēmur	ut vōs dēlērēminī	ut eī, ut eae, ut ea dēlērentur
Modo imperativo
	―	(tū)	(is, ea, id)	―	(vōs)	(eī, eae, ea)
Presente	― ―	(tū) dēlē	(is, ea, id) ―	― ―	(vōs) dēlēte	(eī, eae, ea) ―
Futuro	― ―	(tū) dēlētō	(is, ea, id) dēlētō	― ―	(vōs) dēlētōte	(eī, eae, ea) dēlentō
Presente pasivo	― ―	(tū) dēlēre	(is, ea, id) ―	― ―	(vōs) dēlēminī	(eī, eae, ea) ―
Futuro pasivo	― ―	(tū) dēlētor	(is, ea, id) dēlētor	― ―	(vōs) ―	(eī, eae, ea) dēlentor
Leyenda: † arcaico, x no normativo, ■ cambio ortográfico, ■ irregularidad