divus
Ir a la navegación
Ir a la búsqueda
Latín[editar]
dīvus | |
Clásico (AFI): | [ˈdiː.wʊs] |
Etimología[editar]
Adjetivo[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | dīvus | dīva | dīvum | dīvī | dīvae | dīva |
Vocativo | dīve | dīva | dīvum | dīvī | dīvae | dīva |
Acusativo | dīvum | dīvam | dīvum | dīvōs | dīvās | dīva |
Genitivo | dīvī | dīvae | dīvī | dīvōrum | dīvārum | dīvōrum |
Dativo | dīvō | dīvae | dīvō | dīvīs | dīvīs | dīvīs |
Ablativo | dīvō | dīvā | dīvō | dīvīs | dīvīs | dīvīs |
Sustantivo masculino[editar]
2.ª declinación (-us)
| ||
Singular | Plural | |
---|---|---|
Nominativo | dīvus | dīvī |
Vocativo | dīve | dīvī |
Acusativo | dīvum | dīvōs |
Genitivo | dīvī | dīvōrum |
Dativo | dīvō | dīvīs |
Ablativo | dīvō | dīvīs |
- 3
- Título otorgado a los emperadores romanos divinizados después de su muerte, también a Julio César.