enarro

Latín

enarro
clásico (AFI)	/ˈeː.nar.roː/
eclesiástico (AFI)	/ˈe.nar.ro/
silabación	ē-nar-rō
acentuación	esdrújula
longitud silábica	trisílaba
rimas	e.nar.ro, eː.nar.roː

Etimología

Del prefijo ex- (preposición) y narrō, -āre ('narrar').

Verbo transitivo

1

Narrar o describir detalladamente.

2

Explicar minuciosamente, exponer, interpretar (escritos o similar).

Información adicional

• Derivados: enarrabilis, enarrate, enarratio, enarrator

Conjugación

Conjugación de ēnārrō, ēnārrāre, ēnārrāvī, ēnārrātum  (primera conjugación, regular) [▲▼]

Formas no personales (verboides)
Infinitivo activo	ēnārrāre, ēnārrāvisse
Infinitivo pasivo	ēnārrārī
Participio activo	ēnārrāns, ēnārrātūrus
Participio pasivo	ēnārrandus, ēnārrātus
Gerundio	ēnārrandī, ēnārrandō, ēnārrandum
Supino	ēnārrātum, ēnārrātū
Formas personales
Modo indicativo
	ego	tū	is, ea, id	nōs	vōs	eī, eae, ea
Presente	ego ēnārrō	tū ēnārrās	is, ea, id ēnārrat	nōs ēnārrāmus	vōs ēnārrātis	eī, eae, ea ēnārrant
Pretérito imperfecto	ego ēnārrābam	tū ēnārrābās	is, ea, id ēnārrābat	nōs ēnārrābāmus	vōs ēnārrābātis	eī, eae, ea ēnārrābant
Futuro	ego ēnārrābō	tū ēnārrābis	is, ea, id ēnārrābit	nōs ēnārrābimus	vōs ēnārrābitis	eī, eae, ea ēnārrābunt
Pretérito perfecto	ego ēnārrāvī	tū ēnārrāvistī	is, ea, id ēnārrāvit	nōs ēnārrāvimus	vōs ēnārrāvistis	eī, eae, ea ēnārrāvērunt, ēnārrāvēre
Pretérito pluscuamperfecto	ego ēnārrāveram	tū ēnārrāverās	is, ea, id ēnārrāverat	nōs ēnārrāverāmus	vōs ēnārrāverātis	eī, eae, ea ēnārrāverant
Futuro perfecto	ego ēnārrāverō	tū ēnārrāveris	is, ea, id ēnārrāverit	nōs ēnārrāverimus	vōs ēnārrāveritis	eī, eae, ea ēnārrāverint
Presente pasivo	ego ēnārror	tū ēnārrāris, ēnārrāre	is, ea, id ēnārrātur	nōs ēnārrāmur	vōs ēnārrāminī	eī, eae, ea ēnārrantur
Pretérito imperfecto pasivo	ego ēnārrābar	tū ēnārrābāris, ēnārrābāre	is, ea, id ēnārrābātur	nōs ēnārrābāmur	vōs ēnārrābāminī	eī, eae, ea ēnārrābantur
Futuro pasivo	ego ēnārrābor	tū ēnārrāberis, ēnārrābere	is, ea, id ēnārrābitur	nōs ēnārrābimur	vōs ēnārrābiminī	eī, eae, ea ēnārrābuntur
Modo subjuntivo
	ut ego	ut tū	ut is, ut ea, ut id	ut nōs	ut vōs	ut eī, ut eae, ut ea
Presente	ut ego ēnārrem	ut tū ēnārrēs	ut is, ut ea, ut id ēnārret	ut nōs ēnārrēmus	ut vōs ēnārrētis	ut eī, ut eae, ut ea ēnārrent
Pretérito imperfecto	ut ego ēnārrārem	ut tū ēnārrārēs	ut is, ut ea, ut id ēnārrāret	ut nōs ēnārrārēmus	ut vōs ēnārrārētis	ut eī, ut eae, ut ea ēnārrārent
Pretérito perfecto	ut ego ēnārrāverim	ut tū ēnārrāverīs	ut is, ut ea, ut id ēnārrāverit	ut nōs ēnārrāverīmus	ut vōs ēnārrāverītis	ut eī, ut eae, ut ea ēnārrāverint
Pretérito pluscuamperfecto	ut ego ēnārrāvissem	ut tū ēnārrāvissēs	ut is, ut ea, ut id ēnārrāvisset	ut nōs ēnārrāvissēmus	ut vōs ēnārrāvissētis	ut eī, ut eae, ut ea ēnārrāvissent
Presente pasivo	ut ego ēnārrer	ut tū ēnārrēris, ēnārrēre	ut is, ut ea, ut id ēnārrētur	ut nōs ēnārrēmur	ut vōs ēnārrēminī	ut eī, ut eae, ut ea ēnārrentur
Pretérito imperfecto pasivo	ut ego ēnārrārer	ut tū ēnārrārēris, ēnārrārēre	ut is, ut ea, ut id ēnārrārētur	ut nōs ēnārrārēmur	ut vōs ēnārrārēminī	ut eī, ut eae, ut ea ēnārrārentur
Modo imperativo
	―	(tū)	(is, ea, id)	―	(vōs)	(eī, eae, ea)
Presente	― ―	(tū) ēnārrā	(is, ea, id) ―	― ―	(vōs) ēnārrāte	(eī, eae, ea) ―
Futuro	― ―	(tū) ēnārrātō	(is, ea, id) ēnārrātō	― ―	(vōs) ēnārrātōte	(eī, eae, ea) ēnārrantō
Presente pasivo	― ―	(tū) ēnārrāre	(is, ea, id) ―	― ―	(vōs) ēnārrāminī	(eī, eae, ea) ―
Futuro pasivo	― ―	(tū) ēnārrātor	(is, ea, id) ēnārrātor	― ―	(vōs) ―	(eī, eae, ea) ēnārrantor
Leyenda: † arcaico, x no normativo, ■ cambio ortográfico, ■ irregularidad