eruditus
Ir a la navegación
Ir a la búsqueda
Latín
ērudītus
- eruditus: [ eː.rʊˈdiː.tʊs ] (latín clásico, AFI)
Participio perfecto de ērudiō, -īre ("instruir"), y este del prefijo ex- y rudis ("rudo").1
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | ērudītus | ērudīta | ērudītum | ērudītī | ērudītae | ērudīta |
| Vocativo | ērudīte | ērudīta | ērudītum | ērudītī | ērudītae | ērudīta |
| Acusativo | ērudītum | ērudītam | ērudītum | ērudītōs | ērudītās | ērudīta |
| Genitivo | ērudītī | ērudītae | ērudītī | ērudītōrum | ērudītārum | ērudītōrum |
| Dativo | ērudītō | ērudītae | ērudītō | ērudītīs | ērudītīs | ērudītīs |
| Ablativo | ērudītō | ērudītā | ērudītō | ērudītīs | ērudītīs | ērudītīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de ērudiō.
Adjetivo[editar]
- b
- Dícese de palabras, facultades, acciones, etc.
- Uso: figurado.1