imperatus
Latín[editar]
| imperātus | |
| clásico (AFI) | [ɪm.pɛˈraː.tʊs] |
| rima | e.ra.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | imperātus | imperāta | imperātum | imperātī | imperātae | imperāta |
| Vocativo | imperāte | imperāta | imperātum | imperātī | imperātae | imperāta |
| Acusativo | imperātum | imperātam | imperātum | imperātōs | imperātās | imperāta |
| Genitivo | imperātī | imperātae | imperātī | imperātōrum | imperātārum | imperātōrum |
| Dativo | imperātō | imperātae | imperātō | imperātīs | imperātīs | imperātīs |
| Ablativo | imperātō | imperātā | imperātō | imperātīs | imperātīs | imperātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de imperō.