mentitus
Latín[editar]
| mentītus | |
| clásico (AFI) | [mɛnˈti:.tʊs] |
| rima | en.ti.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | mentītus | mentīta | mentītum | mentītī | mentītae | mentīta |
| Vocativo | mentīte | mentīta | mentītum | mentītī | mentītae | mentīta |
| Acusativo | mentītum | mentītam | mentītum | mentītōs | mentītās | mentīta |
| Genitivo | mentītī | mentītae | mentītī | mentītōrum | mentītārum | mentītōrum |
| Dativo | mentītō | mentītae | mentītō | mentītīs | mentītīs | mentītīs |
| Ablativo | mentītō | mentītā | mentītō | mentītīs | mentītīs | mentītīs |
- 1
- Participio perfecto activo de mentior.1
Referencias y notas[editar]
- ↑ Glare, P. G. W. (editor, 1983) Oxford Latin Dictionary. Oxford: Oxford University Press