alienatus
Latín[editar]
aliēnātus | |
clásico (AFI) | [a.lɪ.eːˈnaː.tʊs] |
rima | e.na.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | aliēnātus | aliēnāta | aliēnātum | aliēnātī | aliēnātae | aliēnāta |
Vocativo | aliēnāte | aliēnāta | aliēnātum | aliēnātī | aliēnātae | aliēnāta |
Acusativo | aliēnātum | aliēnātam | aliēnātum | aliēnātōs | aliēnātās | aliēnāta |
Genitivo | aliēnātī | aliēnātae | aliēnātī | aliēnātōrum | aliēnātārum | aliēnātōrum |
Dativo | aliēnātō | aliēnātae | aliēnātō | aliēnātīs | aliēnātīs | aliēnātīs |
Ablativo | aliēnātō | aliēnātā | aliēnātō | aliēnātīs | aliēnātīs | aliēnātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de aliēnō.