ministratus
Latín[editar]
| ministrātus | |
| clásico (AFI) | [mɪ.nɪsˈtraː.tʊs] |
| rima | is.tra.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | ministrātus | ministrāta | ministrātum | ministrātī | ministrātae | ministrāta |
| Vocativo | ministrāte | ministrāta | ministrātum | ministrātī | ministrātae | ministrāta |
| Acusativo | ministrātum | ministrātam | ministrātum | ministrātōs | ministrātās | ministrāta |
| Genitivo | ministrātī | ministrātae | ministrātī | ministrātōrum | ministrātārum | ministrātōrum |
| Dativo | ministrātō | ministrātae | ministrātō | ministrātīs | ministrātīs | ministrātīs |
| Ablativo | ministrātō | ministrātā | ministrātō | ministrātīs | ministrātīs | ministrātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de ministrō.