appugnatus
Latín[editar]
appugnātus | |
clásico (AFI) | [ap.pʊŋˈnaː.tʊs] |
rima | uɡ.na.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | appugnātus | appugnāta | appugnātum | appugnātī | appugnātae | appugnāta |
Vocativo | appugnāte | appugnāta | appugnātum | appugnātī | appugnātae | appugnāta |
Acusativo | appugnātum | appugnātam | appugnātum | appugnātōs | appugnātās | appugnāta |
Genitivo | appugnātī | appugnātae | appugnātī | appugnātōrum | appugnātārum | appugnātōrum |
Dativo | appugnātō | appugnātae | appugnātō | appugnātīs | appugnātīs | appugnātīs |
Ablativo | appugnātō | appugnātā | appugnātō | appugnātīs | appugnātīs | appugnātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de appugnō.