destitus
Latín[editar]
| dēstitus | |
| clásico (AFI) | [ˈdeːs.tɪ.tʊs] |
| rima | es.ti.tus |
Forma verbal[editar]
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | dēstitus | dēstita | dēstitum | dēstitī | dēstitae | dēstita |
| Vocativo | dēstite | dēstita | dēstitum | dēstitī | dēstitae | dēstita |
| Acusativo | dēstitum | dēstitam | dēstitum | dēstitōs | dēstitās | dēstita |
| Genitivo | dēstitī | dēstitae | dēstitī | dēstitōrum | dēstitārum | dēstitōrum |
| Dativo | dēstitō | dēstitae | dēstitō | dēstitīs | dēstitīs | dēstitīs |
| Ablativo | dēstitō | dēstitā | dēstitō | dēstitīs | dēstitīs | dēstitīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de dēsistō.