pluralis
| plūrālis | |
| clásico (AFI) | [pluːˈraː.lɪs] |
Etimología
[editar]Adjetivo
[editar]3.ª declinación (de dos terminaciones: -is, -e) | ||||
| Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|
| Masculino Femenino |
Neutro | Masculino Femenino |
Neutro | |
| Nominativo | plūrālis | plūrāle | plūrālēs | plūrālia |
| Vocativo | plūrālis | plūrāle | plūrālēs | plūrālia |
| Acusativo | plūrālem | plūrāle | plūrālēs plūrālīs |
plūrālia |
| Genitivo | plūrālis | plūrālis | plūrālium | plūrālium |
| Dativo | plūrālī | plūrālī | plūrālibus | plūrālibus |
| Ablativo | plūrālī | plūrālī | plūrālibus | plūrālibus |
| Locativo | {{{25}}} | {{{26}}} | {{{27}}} | {{{28}}} |
- 1
- Estar conformado por muchos, varios.
- 2
- Perteneciente a más de uno.
- 3 Lingüística
- Plural (número gramatical).
- Antónimo: singulāris
Sustantivo masculino
[editar]3.ª declinación (m/f consonante) | ||
| Singular | Plural | |
|---|---|---|
| Nominativo | plūrālis | plūrālēs |
| Vocativo | plūrālis | plūrālēs |
| Acusativo | plūrālem | plūrālēs |
| Genitivo | plūrālis | plūrālum |
| Dativo | plūrālī | plūrālibus |
| Ablativo | plūrāle | plūrālibus |
- 4 Lingüística
- El plural.
