pluralis
Latín[editar]
| plūrālis | |
| clásico (AFI) | [pluːˈraː.lɪs] |
| rima | u.ra.lis |
Etimología[editar]
Adjetivo[editar]
3.ª declinación (de dos terminaciones: -is, -e)
| ||||
| Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|
| Masculino Femenino |
Neutro | Masculino Femenino |
Neutro | |
| Nominativo | plūrālis | plūrāle | plūrālēs | plūrālia |
| Vocativo | plūrālis | plūrāle | plūrālēs | plūrālia |
| Acusativo | plūrālem | plūrāle | plūrālēs plūrālīs |
plūrālia |
| Genitivo | plūrālis | plūrālis | plūrālium | plūrālium |
| Dativo | plūrālī | plūrālī | plūrālibus | plūrālibus |
| Ablativo | plūrālī | plūrālī | plūrālibus | plūrālibus |
- 1
- Estar conformado por muchos, varios.
- 2
- Perteneciente a más de uno.
- 3 Lingüística
- Plural (número gramatical).
- Antónimo: singulāris
Sustantivo masculino[editar]
3.ª declinación (m/f consonante)
| ||
| Singular | Plural | |
|---|---|---|
| Nominativo | plūrālis | plūrālēs |
| Vocativo | plūrālis | plūrālēs |
| Acusativo | plūrālem | plūrālēs |
| Genitivo | plūrālis | plūrālum |
| Dativo | plūrālī | plūrālibus |
| Ablativo | plūrāle | plūrālibus |
- 4 Lingüística
- El plural.
