clamo

Español

clamo
Pronunciación (AFI):	[ˈkla.mo]

Forma verbal

1

Primera persona del singular (yo) del presente de indicativo de clamar.

Latín

clāmō
Clásico (AFI):	[ˈklaː.moː]

• Audio (clásico)

  (aproximación)

Etimología

Del protoitálico *klām-o/ā-, y este del protoindoeuropeo *klh₁-m(o). Relacionado con calō, -āre ("anunciar"). Compárese el griego antiguo καλέω (kaléō, "llamar") y el alemán antiguo hellan ("resonar").

Verbo transitivo e intransitivo

presente activo clāmō, presente infinitivo clāmāre, perfecto activo clāmāvī, supino clāmātum.

1

Gritar, dar voces.

• Sinónimo: acclāmō

2

Lamentarse a gritos.

3

Llamar, proclamar.

4

Anunciar, manifestar.

Conjugación

Flexión de clāmōprimera conjugación, perfecto con v

indicativo		singular			plural
		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	clāmō	clāmās	clāmat	clāmāmus	clāmātis	clāmant
	imperfecto	clāmābam	clāmābās	clāmābat	clāmābāmus	clāmābātis	clāmābant
	futuro	clāmābō	clāmābis	clāmābit	clāmābimus	clāmābitis	clāmābunt
	perfecto	clāmāvī	clāmāvistī	clāmāvit	clāmāvimus	clāmāvistis	clāmāvērunt, clāmāvēre
	pluscuamperfecto	clāmāveram	clāmāverās	clāmāverat	clāmāverāmus	clāmāverātis	clāmāverant
	futuro perfecto	clāmāverō	clāmāveris	clāmāverit	clāmāverimus	clāmāveritis	clāmāverint
pasivo	presente	clāmor	clāmāris, clāmāre	clāmātur	clāmāmur	clāmāminī	clāmantur
	imperfecto	clāmābar	clāmābāris, clāmābāre	clāmābātur	clāmābāmur	clāmābāminī	clāmābantur
	futuro	clāmābor	clāmāberis, clāmābere	clāmābitur	clāmābimur	clāmābiminī	clāmābuntur
	perfecto	clāmātus -a, -um sum (part. perf. seguido del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	clāmātus -a, -um eram (part. perf. seguido del imperfecto indicativo de sum)
	futuro perfecto	clāmātus -a, -um erō (part. perf. seguido del futuro indicativo de sum)
subjuntivo		singular			plural
		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	clāmem	clāmēs	clāmet	clāmēmus	clāmētis	clāment
	imperfecto	clāmārem	clāmārēs	clāmāret	clāmārēmus	clāmārētis	clāmārent
	perfecto	clāmāverim	clāmāverīs	clāmāverit	clāmāverīmus	clāmāverītis	clāmāverint
	pluscuamperfecto	clāmāvissem	clāmāvissēs	clāmāvisset	clāmāvissēmus	clāmāvissētis	clāmāvissent
pasivo	presente	clāmer	clāmēris, clāmēre	clāmētur	clāmēmur	clāmēminī	clāmentur
	imperfecto	clāmārer	clāmārēris, clāmārēre	clāmārētur	clāmārēmur	clāmārēminī	clāmārentur
	perfecto	clāmātus -a, -um sim (part. perf. seguido del presente subjuntivo de sum)
	pluscuamperfecto	clāmātus -a, -um essem (part. perf. seguido del imperfecto subjuntivo de sum)
imperativos		activo			pasivo
		presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)	presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)
	singular	clāmā	clāmātō	clāmātō	clāmāre	clāmātor	clāmātor
	plural	clāmāte	clāmātōte	clāmantō	clāmāminī	—	clāmantor
		presente	perfecto	futuro	presente	perfecto	futuro
infinitivos		clāmāre	clāmāvisse	clāmātūrus -a,-um esse	clāmārī	clāmātus -a,-um esse	clāmātum īrī
participios		clāmāns (clāmantis)	—	clāmātūrus -a,-um	—	clāmātus -a,-um	—
		gerundio			gerundivo	supino
		acusativo	genitivo	dativo/ablativo		acusativo	dativo/ablativo
		clāmandum	clāmandī	clāmandō	clāmandus -a,-um	clāmātum	clāmātū

Flexión de clāmōprimera conjugación, perfecto con v, intransitivo

indicativo		singular			plural
		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	clāmō	clāmās	clāmat	clāmāmus	clāmātis	clāmant
	imperfecto	clāmābam	clāmābās	clāmābat	clāmābāmus	clāmābātis	clāmābant
	futuro	clāmābō	clāmābis	clāmābit	clāmābimus	clāmābitis	clāmābunt
	perfecto	clāmāvī	clāmāvistī	clāmāvit	clāmāvimus	clāmāvistis	clāmāvērunt, clāmāvēre
	pluscuamperfecto	clāmāveram	clāmāverās	clāmāverat	clāmāverāmus	clāmāverātis	clāmāverant
	futuro perfecto	clāmāverō	clāmāveris	clāmāverit	clāmāverimus	clāmāveritis	clāmāverint
pasivo	presente	—	—	clāmātur	—	—	—
	imperfecto	—	—	clāmābātur	—	—	—
	futuro	—	—	clāmābitur	—	—	—
	perfecto	clāmātum* est (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	clāmātum* erat (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
	futuro perfecto	clāmātum* erit (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
subjuntivo		singular			plural
		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	clāmem	clāmēs	clāmet	clāmēmus	clāmētis	clāment
	imperfecto	clāmārem	clāmārēs	clāmāret	clāmārēmus	clāmārētis	clāmārent
	perfecto	clāmāverim	clāmāverīs	clāmāverit	clāmāverīmus	clāmāverītis	clāmāverint
	pluscuamperfecto	clāmāvissem	clāmāvissēs	clāmāvisset	clāmāvissēmus	clāmāvissētis	clāmāvissent
pasivo	presente	—	—	clāmētur	—	—	—
	imperfecto	—	—	clāmārētur	—	—	—
	perfecto	clāmātum* sit (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	clāmātum* esset (part. perf. nom. sg. neutro seguido de la 3.pers.sg. del presente indicativo de sum)
imperativos		activo			pasivo
		presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)	presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)
	singular	clāmā	clāmātō	clāmātō	—	—	—
	plural	clāmāte	clāmātōte	clāmantō	—	—	—
		presente	perfecto	futuro	presente	perfecto	futuro
infinitivos		clāmāre	clāmāvisse	clāmātūrus -a,-um esse	—	—	—
participios		clāmāns (clāmantis)	—	clāmātūrus -a,-um	—	clāmātum*	—
		gerundio			gerundivo	supino
		acusativo	genitivo	dativo/ablativo		acusativo	dativo/ablativo
		clāmandum	clāmandī	clāmandō	clāmandum*	clāmātum	clāmātū
* Verbos intransitivos o verbos usados intransitivamente solo emplean el participio perfecto pasivo y el gerundivo en construcciones impersonales en el nominativo singular neutro.